Mūzika

Mūzikas žanri

Popmūzika

HipHops

Opera

Rokmūzika

Džezs


Opera

Ar vārdu „opera” (no itāļu valodas – muzikāls darbs (opera inmusica)) kopš 1639. gada (Riemann Musik Lexikon, 1967) tiek apzīmēts teātra muzikāls novirziens. Par operu tiek saukts arī operas teātris (uzstāšanās vieta vai producentu institūcija).


Kas veido operu


Operu veido dramatizēta literāra darba (libreta) atskaņojums, kuru izpilda dziedātāju ansamblis, orķestris, kā arī -dažkārt kora sastāvs un baleta ansamblis. Paralēli dziedājumam operas dalībnieki uz skatuves darbojas arī kā teātra aktieri un dejotāji, bet skatuve ir veidota ar glezniecības, arhitektūras, rekvizītu, apgaismojuma un skatuves tehnikas palīdzību. Personāžu lomas tiek vizuāli spilgtinātas ar kostīmiem un maskām. Kā mākslinieciskais vadītājs muzikālajā ziņā operā darbojas diriģents, režisors atbild par dalībnieku aktiermākslu, bet scenogrāfs veido izrādes vizuālo noformējumu.


Jau antīkajā grieķu teātrī mūzika tika apvienota ar skatuves darbību. Korim, kurš dziedāja un dejoja, bija izšķiroša nozīme. Tas sadalīja drāmu atsevišķās epizodēs, kā arī uzņēmās satura komentētāja lomu. Romieši vairāk pievērsās komēdijai nekā traģēdijai. Lielu muzikālās darbības daļu ieņēma pantomīma.


Kopš 20. gadsimta sākuma daudzas antīkās celtnes, īpaši amfiteātri un teātru būves, sāka izmantot operas uzvedumiem. Pazīstamākās no tām –Théâtre Antique Oranžā (ar pārtraukumiem kopš 1869. gada), Arenadi Verona (kopš 1913. gada), Odeondes Herodes Atticus Atēnās (kopš 20. gadsimta 30. gadiem), Thermedes Caracalla Romā (kopš 1937. gada) un Sv. Margarētas romiešu akmeņlauztuves (kopš 1996. gada).


Operām raksturīga formu daudzveidība, ko nosaka konvencionāli kompozīcijas stili, kā arī individuāli komponistu risinājumi. Tādēļ nepastāv vispārīga operas struktūras formula, kā tas raksturīgs, piemēram, sonātes formai. Tomēr iespējams saskatīt zināmas uzbūves līdzības atsevišķu laikaposmu skaņdarbiem. Varētu sacīt, ka opera attīstījusies no numuru operas līdz ap 1900. gadu komponētajām operām ar pastāvīgu dramatisko virzību.


Opera a numeri


Opera a numeri ir opera, kas sastāv no atsevišķiem muzikāliem skaņdarbiem, „numuriem”. Tajā daļas var būt numurētas nošu pierakstā un atdalītas ar rečitatīviem vai dialogiem. Operas daļas var būt ārijas, ansambļi, dueti, trio, kvarteti, kvinteti, seksteti vai koris. Opera a numeri bija izplatīts operas standarts līdz 19. gadsimta vidum, un lielākā daļa operas žanru, ieskaitot opera buffa (komiskā opera), dziesmu spēli, nopietno operu (opera seria) un lielo operu (grand opera) tika komponētas šajā stilā.


Operas pirmsākumi


Pirmo vācu operu Dafne (1627. gadā) sacerēja H. Šics. Par angļu nacionālās operas radītāju ar Dinona un Enejs 1689. gadā kļuva H. Persels. Francijā lirisko traģēdiju - greznu, monumentālu izrādi aizsāka Dž. B. Lulli.


Operas attīstība


Īpaši liela nozīme operas attīstībā ir Vāgneram, kurš aizstāja numuru operu ar dramatisko darbu nepārtrauktā turpinājumā, lai veicinātu sižeta virzību, taču jau Džomelli, Mocarts, Traeta un Gluks komponēja sižetiskā ziņā saistītas operas, ko darīja arī operu grandi - Vēbers, Rosini, Doniceti, Bellini.

Atbalstītāji:

Ātrie kredīti

Palīdzi un atbalsti mūs ziedojot!



© 2016 RigaRec